Runājot par Balto Vērsi – kas viņš ir? Vai viņš reiz dzīvoja Ziemeļamerikas prērijās? Vai es biju Baltais Vērsis iepriekšējā inkarnācijā? Vai viņš ir daļa no mana augstākā Es? Šobrīd mani šī atbilde uztrauc daudz mazāk, nekā toreiz, pirms 26 gadiem, kad mans ego un apņemšanās būt autentiskam, diktēja manu vēlmi uzzināt, vai viņš ir kāda no manis atdalīta būtne vai nē. Es vēl joprojām nevaru droši pateikt, kā ir patiesībā. Viņa atbilde uz šo jautājumu skan: „Es esmu tā vēsts, ko nesu.” Tas ko es zinu: kā jebkuras attiecības, kas ilgst 26 gadu garumā – turklāt mūsu gadījumā, viņš caur mani ir runājis tūkstošiem reižu -, mūsu enerģijas ir spējušas tuvināties aizvien vairāk, un, līdzīgi kā ar dārgu un kvalitatīvu parūku, dažkārt ir gandrīz neiespējami ieraudzīt saplūšanas vietu. Pirms ilga laika viņš teica, ka pienāks brīdis man kļūt par vadošo, lai dotu iespēju izpausties mana paša dzīves gudrībai, jo, kā viņš to bieži formulē, garīga enerģija ir vissvētākā patēriņa prece, kuru nedrīkst izniekot. Tas būtu līdzīgi kā Skolotājam un viņa māceklim, kad skolēnam tiek uzticēta aizvien lielāka atbildība, bet Skolotājs atrodas tuvumā un vienmēr ir gatavs iesaistīties un palīdzēt ar savu pieredzi, ja tāda nepieciešamība rastos. Tāpēc es nevaru jums droši pateikt, kas īsti notiek, kad atnākušā cilvēka priekšā atrodos transā, jo, par laimi, es to neatceros. Un jūtu, ka man to arī nevajag zināt.
Un nedaudz nopietnāk atbildot uz jautājumu: „Kāpēc es?” – es šobrīd varu piekrist, ka dažas no manām iedzimtajām īpašībām un dāvanām nodrošina viņam nevainojamu izejmateriālu savu vēstījumu nodošanai. Es, protams, izjūtu Baltā Vērša mācībā rezonansi ar manis paša dziļāko motivāciju, patiesību un ilgām, citādi es nebūtu spējis uzturēt viņa vibrācijas savā ķermenī. Un iespējams, ka vissvarīgākais, ko Baltais Vērsis atklājis, ir tas, ka viņš ir daļa no svētā Jāņa, Mīlestības apustuļa, enerģijas, kura evaņģēlijs un nestās mācības bija stūrakmens manam garīgumam jau sen, pirms Baltais Vērsis ienāca manā dzīvē, un kuras es vienmēr esmu mēģinājis izpaust savā dzīvē, cik labi vien varu.
„Esmu priecīgs par šo iespēju piepildīt savu vislielāko vēlmi – vēlmi kalpot jums, aiznest jūs caur saviem vārdiem uz vietu, kas piepildīta ar dziļāko mieru – lielāku skaidrību un labāku izpratni. Vēl vairāk – es ceru, ka mana mācība padarīs jūsu dzīvi vieglāku, ērtāku un skaistāku, atbrīvos jūs no sasprindzinājuma un trauksmes.
Es vēlos, lai mani vārdi mainītu jūsu dzīvi un lai tieši šajā brīdī – radīšanas brīdī – jūsu cilvēciskā eksistence pārvērstos svinībās par godu visam labajam, tas ir, Dievam. Izmantojiet manu mācību, lai radītu nākotni, par kādu jūs sapņojat, nevis, lai sagatavotos nākotnei, ko jums sola pareģojumi.” Baltais Vērsis
Es satiku Balto Vērsi pirms dažiem gadiem. Kāds no maniem draugiem ieteica satikties ar viņu. Vispār esmu visai izvairīga, ja runa ir par medijiem, – es dodu priekšroku sarunām ar cilvēkiem, taču, dziļi ieskatoties savā sirdī, sapratu, ka šī tikšanās ir nepieciešama. Braucot uz savu pirmo „randiņu” ar Balto Vērsi, lūdzu kādu zīmi, kas mani līdz galam pārliecinātu, ka patiešām rīkojos pareizi. Un šādu zīmi es saņēmu – pa kreisi no sevis virs mājas, kurā Baltais Vērsis gatavojās ar mani runāt ar Iana Grahama starpniecību, parādījās milzīga varavīksne. Kopš tās reizes varavīksne man parādījās ik reizi, kad ar mani notika kaut kas patiešām nozīmīgs un kad es par to vai nu nervozēju, vai jutos nedroši. Man radās sajūta, ka šādi Baltais Vērsis cenšas mani uzmundrināt, pateikt man, ka viss ir kārtībā.
Baltais Vērsis ir kļuvis man par tuvu un mīļu draugu. Viņš pieder pie retas un ļoti vērtīgas draugu kategorijas, kuri nekad nesaka, kas tevi sagaida, bet vienmēr ir blakus un liek justies ļoti novērtētam un mīlētam.(..)
Par dzīves ceļu Baltais Vērsis saka šādi: „Es nevaru jums apsolīt, ka nejutīsiet sāpes, taču arī pumpuram, lai tas pārvērstos skaistā ziedā, ir jāpārplēš čaula, kas to aizsargā. Notrauciet ilūziju plīvuru, nometiet masku un aizmirstiet bailes, citādi jūs nevarēsiet parādīt pasaulei visu savu skaistumu un izpildīt jums paredzētos uzdevumus, nespēsiet apdāvināt pasauli ar savas dvēseles aromātu. Un ziniet, Mani Dārgie, ja vien jūs spētu dzirdēt ziedu balsis, jūs izdzirdētu, kā plaukstošs rozes pumpurs kliedz sāpēs, cenšoties pasaulei parādīt savu skaistumu.”
(..)Ik reizi pēc sarunas ar Balto Vērsi es jūtos tā, it kā pār mani būtu nolijusi svētība, un esmu tik ļoti piepildīta ar viņa beznosacījumu mīlestību, ka varu dalīties tajā ar citiem.