Intervija tapusi sadarbībā ar žurnālu “Mistērija”.

Par brīvību

Tomēr manī ir ticība, ka viens gaismas stars var izgaismot milzīgo tumsu.

„Kad man jautā, kur dzīvoju, atbildu, ka visur. Man nav pat māju. Pamatā vada tikai viens mērķis – kā pēc iespējas vairāk palīdzēt delfīniem un vēlme būt ar viņiem kopā,” atzīst Vladas Martirosas, kurš savu enerģiju, prasmes un laiku velta delfīniem, to izpētei un projektiem šo dzīvnieku palaišanā savvaļā. Vladas ir ne tikai delfīnu draugs un sabiedrotais, bet arī reiki meistars un dziednieks, cilvēks ar ļoti plašu redzesloku, kurā ietilpst gan zināšanas par senajām civilizācijām, gan arī jaunākajiem atklājumiem eksaktajās zinātnēs. Meditatīvu mūziku autors, veselīga dzīvesveida piekritējs, kurš dažkārt redz auras un mēģina tās arī iemūžināt. 15 gadus uzturā lieto ozonētu ūdeni; Kanādā atvēris savu klīniku, kurā izmanto ozona terapiju.

Vladas Martirosas: Delfīnu treneri grib ticēt, ka viņi ir tie, kuri skolo šos dzīvniekus, bet delfīns izdomā, kādu triku vēlētos apgūt un raida savam trenerim šo domu tik ilgi, kamēr skolotājs pārliecināts, ka pats izvēlējies iemācīt tieši to! Delfīnus nav jāmāca. To apliecina arī kāds eksperiments, kurā iekļāva savvaļas un nebrīvē augušu delfīnu. Pēdējais bija apmācīts delfinārijā un pārzināja daudz un dažādu triku. Pētījuma laikā abus delfīnus atdalīja betona siena. Rezultāts – abi veica identiskas kustības, lai gan tie viens otru nebija redzējuši ne eksperimenta laikā, ne pirms tā. Delfīnus bieži tur pusbadā, lai tie šovu laikā aktīvāk darbotos, bet šāda rīcība šķiet absurda, jo šiem dzīvniekiem tāpat patīk sagādāt prieku. Tas ir viņu dabā! Atceros kā reiz vismazākais no visiem delfīniem atpeldēja pie manis, lai pacienātu ar savu pēdējo zivi, kas bija atlikusi pēc vakariņu notiesāšanas Klaipēdas delfinārijā. Tāpat atminos, kā vienreiz zem ūdens mēģināju nofotografēt skaistu zivtiņu. Delfīns to novērojis, aši satvēra zivi un steidzās pie manis, bakstīja, lai paņemu to. Saku: „Nē, paldies.” Labi, paklausīja, atlaida to, pats arī neēda. Līdzko atkal sāku fotografēt, mazais draugs klāt ar visu zivi! (Smejas.) Starp citu, arī tad, kad atkārtoti atteicos no laipni sagādātās dāvanas, viņš pats zivi neapēda. (Smaida.) Ļāva tai aizpeldēt. Kopā ar delfīniem var piedzīvot aizkustinošus mirkļus.

Bieži dzirdēts, ka delfīnus pielīdzina dziedniekiem. Kā delfīni palīdz?

Dzīvnieku pasaulē līdzīgi kā cilvēku: dažiem ļaudīm ekstrasensorās spējas ir vairāk attīstītas nekā citiem. Dzīvnieku valstībā – tāpat. Delfīni dzīvnieku pasaulē pielīdzināmi ekstrasensiem cilvēku dzīvē. Palīdzēt un dziedināt ir delfīnu dabā. Tas ir tikpat dabiski, kā mēs palīdzam sunim, ja ieraugām, ka tas savainojies. Jā, jautājums, vai palīdzēt tiešām vienmēr ir cilvēka dabā, bet, atgriežoties pie delfīniem, viņi dziedina ne tikai cilvēku, bet arī viens otru, kā arī citus dzīvniekus. Ikvienu. Tāda ir viņu daba. Mēs visi – dzīvā radība esam radīti pēc kaut kāda plāna.

Kopumā dzīvniekiem telepātiskās spējas ir vairāk attīstītas nekā cilvēkam. Arī suns jūt domas, vai esat satraukts, baidāties, bet delfīniem šī uztvere ir vēl smalkāka un niansētāka. Delfīni radīti ar ļoti spēcīgu mentālo matricu. Ticu, ka mēs visi esam nākuši no dažādām civilizācijām – cilvēki, dzīvnieki… Ja skatāmies vēstures skalā, cik maz zinām par to, kas bijis pirms mums. Neviens nezina, kādēļ mūsu gēni ir tādi, kādi tie ir. Eksistē citas civilizācijas, pasaules, ar kurām parasti ikdienā nesaskaramies, tikai retu reizi gadās piedzīvot ko savādu. Viss atkarīgs no tā, kā sevi noskaņojam. Tāpat kā ar radio stacijām, mēs nevaram dzirdēt tās visas uzreiz. Lai uztvertu, jākoncentrējas uz vienu, citādi valda haoss. Viss eksistē, tikai juceklī, kā jau minēju, haosā. Arī mēs dzīvojam šādā noteiktā frekvencē. Fakts, ka mums ir fiziskais ķermenis, norāda uz mūsu vibrāciju līmeni. Tātad, ja viss ir vibrācija, mūsu vibrāciju līmenis ir tāds, lai atrastos šeit, uz zemes. Ja raugāmies no kvantu fizikas viedokļa, lai notiktu mijiedarbība, noteiktiem nosacījumiem jābūt izpildītiem. Temperatūra ir vibrācija. Daudz kas mainās atkarībā no apstākļiem. Doma spēj izmainīt fizisko veidolu. Sienai var iziet cauri tad, ja savu domu sinhronizē ar paša mūra vibrāciju. Delfīns ir īpašs ar spēju just šīs dažādās vibrācijas, enerģiju. Katrs orgāns vibrē noteiktā frekvencē. Ja tas ir slims, frekvence mainās. Ja kāds orgāns nepareizi funkcionē, tas raida kļūdīgu signālu. Delfīns to jūt un koriģē, un sūta atpakaļ tādu, kāds atbilst vesela orgāna signālam. Tas ir līdzīgi kā skaņot instrumentu. Delfīns dziedina tik ilgi, kamēr enerģētiskais līdzsvars atjaunojas.

Klaipēdā un citur pasaulē delfīnus bieži izmanto autisma ārstēšanā. Tiem ļoti labi padodas dažādu emocionālo un psiholoģisko problēmu dziedināšana. Piemēram, ja ar autismu sirgstošs bērns baseinā rotaļājas kopā ar delfīnu, viņš emocionāli atslābinās: priecājas, izjūt spēcīgu, priecīgu saviļņojumu, tas palīdz rast saikni ar ārpasauli, kas šiem bērniem ir apgrūtināta. Turklāt tādā daudzumā tik spēcīgas, pozitīvas emocijas bērns ikdienā ne vienmēr saņem. Diemžēl šīs procedūras ir ļoti dārgas, daudzi ar šīm terapijām cenšas nopelnīt lielu naudu. Pastāv viedoklis, ka delfīnu spējas nosaka ultraskaņa, bet – ne tikai, ultraskaņa ir arī iekšējā redze, trešā acs. Delfīnu klātbūtnē sāpes pazūd pavisam vai tās mazinās. Piemēram, ja dzemdības notiek delfīnu klātbūtnē, tās norit bez sāpēm. Izraēlā ir lagūna, kas īpaši veidota, lai tajā delfīni varētu palīdzēt pasaulē nākt cilvēku mazulim. Protams, dzemdības uzrauga arī medicīnas speciālisti, bet kopumā pētījumi apliecina, ka delfīnu klātbūtnē dzemdības ir veiksmīgas un bērni, kuri uz šīs zemes ieradušies, piepalīdzot delfīniem, mentāli ir daudz izturīgāki un spēcīgāki. Starp citu, nevienam citam dzīvniekam nav tik spēcīgi izteikta identitātes izjūta kā delfīnam. Nākamie aiz delfīniem ir ziloņi. Eksperimentos ar spoguļiem delfīni parādījuši, ka saprot: subjekts, kas raugās pretim, ir viņš pats, nevis kāds no sugas brāļiem.

Ticat versijai, ka delfīni ir augstākas būtnes ar īpašu lomu zemes virsū?

Es – jā! (Smejas.) Citi droši vien – nē! Mēs neesam sliktāki par delfīniem, vienkārši mūs nevar salīdzināt. Mūsos jau arī ir šīs spējas, tikai esam gājuši citu attīstības ceļu, priekšplānā izvirzot tehnokrātiju, lietas, nevis visu citu. Plašā tehnoloģiju pieejamība rada pašapmierinātību un nevēlēšanos attīstīt sevī citas īpašības. Manā skatījumā – visas tehnoloģijas apslāpē milzīgo psihiskās enerģijas potenciālu. Ne tikai tādēļ, ka apkārt ir radioviļņi, mikroviļņi, televīzija, mobilie telefoni… Tas ir domāšanas veids, noskaņojums. Viss ietverts tehnoloģijās. Arī sapņi, fantāzija. Visskaistākās filmas mēs paši varētu redzēt savā prātā. Ja palūkojamies antīko civilizāciju vēsturē, viņi redzēja šīs filmas bez televizora. Attīstot psihisko enerģiju, savās domās vēro pasakainus video ar debesu mūziku un emocijām, pašam tajos piedaloties. Piemēram, ja es slimoju, sapņos pie manis ierodas delfīni. Redzu, kā tie mani dziedina. Pamostos un jūtu – esmu pilnīgi vesels. Tik nereāli. It kā vispār nekā nebūtu kaitējis, lai gan iepriekšējā vakarā stāvoklis vēl bija kritisks.

Mikrokosms un makrokosms ir vienoti. Mēs visi esam saistīti. Atšķirība vien tajā, cik katrs no mums mēģina pieslēgties Kosmosa, Visuma enerģijai. Delfīni tajā dzīvo. Mēs – ne. Satiekot ļaudis ar sevišķām spējām, domājam par to, cik viņš īpašs, neapjaušot savu unikalitāti. Ikvienā ir šī sēkliņa, no kuras var izaugt skaists koks, bet, ja to aizmirst, tā izkalst. Regulāri laistīts, grauds sāk dīgt.

Ja ticat, ka delfīniem uz zemes ir īpaša sūtība, tad kāda?

Senās Grieķijas un Ēģiptes rakstos vēstīts, ka delfīni ieradušies uz zemes, lai mācītu cilvēkus. Es piebilstu: lai dziedinātu, vairotu prieku un mīlestību. Ja mēs spētu viens otru izjust tā, kā to dara delfīni, izpaliktu ļoti daudz problēmu. Lielākā daļa teoriju vēsta, ka delfīni nākuši no planētas Sīriuss. Jā, bet es ticu, ka arī mēs nenākam no zemes. Par interesantiem faktiem. Mali, Āfrikā ir tāda maza cilts – dagoni, kuri uzskata, ka uz šīs planētas ieradušies no Sīriusa. Arī viņu leģendas un teiksmas par to vēsta. Pat dagonu galvaskauss ir nedaudz citādāks nekā mūsējais. Šīs cilts dzīvesveidu nosaka tradīcijas, kas gadu gaitā nodotas no paaudzes paaudzei. Lai redzētu zvaigznes, dagoni nakšņo uz māju jumtiem, bet viņu alu gravējumos delfīni redzami skafandros. Ja atrodas Āfrikas vidū, no kurienes viņiem vispār informācija par delfīniem? Pašas cilts cilvēki tic leģendām, ka šīs zināšanas atnestas no citām planētām. Mali noritējušas jau vairākas zinātniskās ekspedīcijas, bet viņi sargā savus skolotājus un zināšanas, un ārpusē tās neizplata. Mans paziņa – pētnieks pavadīja šajā ciltī pāris nedēļu, un līdzko uzsāka ar viņiem sarunu par senajām zināšanām, uzreiz novirzījušies no tēmas. Cilts vecākais sēž alā un sargā to. Un kad pats aiziet no šīs saules, viņa vietu ieņem cits. Daudzi gribējuši šīs alas pētīt, bet netiek klāt. Arī tā ir sena tradīcija – sargāt šīs zināšanas un vietu, kur tās glabājas kā svētu. Tā arī īsti neviens vēl nav atradis, kas tad tur slēpjas. Vismaz – tas nav kļuvis mums zināms, jo daži runā par gadījumu, kad zinātnieki šajās alās atrasto gribējuši pārvest uz muzeju, bet viss pa ceļam it kā pazudis. Droši vien šīs pārvešana kalpoja par atrunu, lai pateiktu, ka iegūtais ir pazudis, bet patiesībā, iespējams, šobrīd glabājas kaut kādās laboratorijās. Nav noslēpums, ka tā notiek ar daudziem artefaktiem. Lai gan pastāv ļoti daudz versiju, kas īsti alās atrodas, negribētu tagad spekulēt. Starp citu, ja vēl kādus gadus sešus atpakaļ internetā varēja atrast samērā daudz informācijas par delfīniem skafandros, tad tagad gan – nē. Jā, nu, patiesībā cilvēki daudz kam nav gatavi. Ja ļaudīm izstāstītu visu, kas patiesībā notiek pasaulē… Par citām civilizācijām. Vadoties pēc mitoloģijas, delfīni māca, kā pareizi dzīvot. Varbūt mēs varam paveikt daudz kā laba, bet paši neesam gatavi spert soli uz gaišo pusi. Vienmēr ļaunie spēki tiek meklēti ārpusē. Citur. Viss, ko cilvēki iztēlojas savās domās, mēdz realizēties. Tādēļ arī tas, ko redzam ziņās TV ekrānos ir mūsu pašu veidots. Mēs radām eņģeļus un dēmonus. Tā ir atgriezeniskā saite. Viss Visums pakļaujas hierarhijai, tādēļ tai nav ne vainas. Problēma tajā ir korupcija. Dēmons teica: „Iedod man labu ideju, es no tās izveidošu sistēmu un tevi pabarošu pirmo.” Cilvēks ir tik ļoti savtīgs un egoistisks. Cilvēku vidē savtīgums ņem virsroku, bet starp delfīniem tā tomēr nav. Daudzi teiks – jā, arī viņu vidē ir cīņa par izdzīvošanu, vietu barā…

Jā, tieši to gribēju teikt. Lai gan par delfīniem parasti stāsta visu to labāko, dzirdēts, ka tie kaujas, uzbrūk mātītēm, seksuāli uzmācas nirējiem. Dažkārt pat tiem, ar kuriem peldas kopā baseinā.

Jā, seksuālie instinkti delfīniem ir labi attīstīti, izteikta arī homoseksualitāte. Nezinu, kā īsti ir ar tiem nirējiem (smejas), bet es ilgi peldu kopā ar viņiem, pat vairākas stundas no vietas viens delfīnu barā. Neviens nekad man seksuāli nav uzmācies, izvarojis arī nav. (Smejas.) Protams, tā varētu būt. Visi šie vardarbības gadījumi atgādina, cik delfīns līdzīgs cilvēkam. Dažādi cilvēki, dažādi delfīni, bet tie ir izņēmumi, pārsvarā tā nav. Delfīniem ir tāda pati sociālā sistēma kā mums, ir līderi un hierarhija, cīņa par vietu barā, izdzīvošanu, reizēm spēkošanās par noskatīto daiļavu, pamatā kopdzīve ar vienu partneri, lai gan gadās arī mīļākās un mīļākie. Delfīnu vidē ir augsts pašnāvību skaits, līdzjūtības un mīlestības iedvesmoti viņi bieži rīkojas neizskaidrojami. Mirst, ja no šīs pasaules aiziet viņu draugs. Rīkojas pašaizliedzīgi un nesavtīgi, otra intereses nostādot augstāk par savējām. Delfīniem tāpat kā cilvēkiem ir bērnudārzi, kuros atvašu pieskatīšanu uztic citiem. Arī delfīnu grūtniecība ilgst deviņus mēnešus.

Par šiem uzbrukumiem, šķiet, ne vienmēr viņi uzbrūk: pabaksta, grūsta, stumj prom. Tā varētu gadīties, ja trokšņaini tūristi barā tuvojas viņu mazuļiem pārāk strauji. Delfīnu bērnu dārzu pieaugušie delfīni sargā. Un šī apsardze nomaina viena otru. Šādā brīdī skaļu interesentu grupu varētu arī atgrūst atpakaļ. Atceros gadījumu, kad viens iedzēris vīrs sadomāja peldēt kopā ar delfīniem baseinā. Delfīns dzērušo nepārtraukti bakstīja ar degunu un visu laiku baseinā peldēja vīram apkārt, neļāva viņam kustēties un mums viņu izvilkt. Kad beidzot vīrs sāka aizrīties ar ūdeni un nejaudāja vairs noturēties virs ūdens, tikai tad delfīns atļāva mums viņu izvilkt. Tā delfīni parādīja, ka dzērumā nevajag peldēt. Pat zobenvalis (orcinus lat.), no kura baidās tikpat ļoti kā no haizivs, neuzbrūk. Katru gadu braucu uz maz zināmu lagūnu, vietu, kur lielais zobenvalis dodas pakasīt, parīvēt savu vēderu pret akmeņiem. Es reiz mēģināju tur peldēt, kad pēkšņi divu metru attālumā no sevis ieraudzīju zobenvaļa plato smaidu. Sajūta bija tāda: „Tagad gan – viss.” Tāda zobu rinda… Es domāju: „Beigas.” Bet – nē. Mēs bijām ļoti uzmanīgi viens pret otru, un viss beidzās laimīgi. (Smejas.) Ar kanoe bieži braucu turp fotografēt. Tad arī zobenvalis ļoti toleranti mani apiet! Tie, kuri dzīvo vienuviet, parasti neuzbrūk. Migrējošie vaļi drīzāk kādu pagrūstītu. Bet tie neuzklūp, ja speciāli neprovocē. Pat haizivs to nedara, ja esi mierīgs.

Reiz, kad biju tālu prom no krasta, peldot ieraudzīju haizivi. Izmisīgi mēģināju sev iestāstīt, ka jāpaliek mierīgam, jo mana potenciālā slepkava nedrīkst sajust satraukumu. Protams, tajā brīdī to sev iegalvot bija visai grūti. Domāju: „Līdz krastam jāpeld vēl apmēram kādas 40 minūtes, strauji rauties uz priekšu nedrīkstu.” Lēnam kaut kā spurojos uz priekšu. Un tad palīgā nāca kādi 40, 50 delfīni, kuri ielenca mani, izveidojot katrā pusē pa sienai. Tā mēs peldējām, turoties kopā. Tie atgriezās pie manis, lai gan bija aizpeldējuši jau tālu prom. Pieļauju, ka mana vēlme palikt mierīgam tomēr izpalika un delfīni sajuta manu izmisumu.

Daudz tiek runāts par to, kādēļ vaļi izmetas krastos. Kāda ir jūsu versija?

Domāju, ka tā pamatā ir trīs iemesli. Pirmais – signāli, kas tiek raidīti militārajām vajadzībām. Viena laiva meklē otru, tās sazinās ar signāliem, bet šie signāli nobiedē vaļus. Signāls ūdenī var izplatīties daudz tālāk nekā gaisā – līdz pat 10 000 jūdžu attālumā. Arī vaļi (līdzīgi kā delfīni) ir ļoti jūtīgi, un šos signālus uztver ļoti smalkā līmenī. Un tad tie ātri saviem sugas brāļiem nodod ziņu, jo nevienu skaņu ūdens tik labi nepārraida kā ultraskaņu. Militārie signāli tik ļoti apdullina vaļus, ka tie zaudē orientāciju. Otrais – ja kādam valim krastā ir slikti, viņi to sajūt un metas uz okeāna malu, lai palīdzētu. Ja trīs, četri delfīni vai vaļi ir vāji un dodas uz krastu nomirt, tad pārējie no bara traucas tiem līdzi. Šāda rīcība raksturīga arī delfīniem pāra attiecībās. Ja viens no tiem mirst, otrs dara tāpat. Mēs elpojam brīvi un nepiespiesti, bet delfīnam par katru elpas vilcienu jāpiedomā, tādēļ tiem ir ārkārtīgi viegli pārstāt elpot.

Kipras delfinārijā bijām liecinieki tam, ka tā tiešām notiek. 30 gadu vecs delfīns bija sadraudzējies ar jaunu un spēcīgu, kuram bija milzu enerģija. Kad kādu dienu vecais nomira, jaunais mēģināja sevi nogalināt. Un pēc pāris dienām viņu tiešām atrada nedzīvu. Trešais iemesls, protams, ir augstais piesārņojuma līmenis.

Kā delfīni jūtas Lietuvas delfinārijā?

Delfinārijos tie savas īpašās dziedinātāja spējas neattīsta. Delfīns delfinārijā pielīdzināms cilvēkam cietumā. Ja tur piedzimst un neko no apkārtnes neredz, attīstība ir traucēta. Tieši brīvībā delfīniem ir fantastiskas spējas. Delfīni Klaipēdā jūtas ļoti smagi, es jau sen ar šo iestādi „cīnos”. Mēs gribējām (es pārstāvu organizācijas, fondus par delfīnu atbrīvošanu) no viņiem nopirkt delfīnus, jo Klaipēdas delfinārijā to ir pārāk daudz, jādzīvo saspiestībā, bet nekā. Tagad jau mani vairs pat tur nelaiž iekšā. Arī citos delfinārijos – tāpat. Līdzko uzzina, kas es esmu un ko es pārstāvu – viss. Cilvēki aiziet izklaidēties un redz, kā lielajā baseinā delfīni taisa šovus, bet neaizdomājas, ka ik dienu tiem jādzīvo aiz stikla, divu, trīs metru būros. Tas ir mokoši, jo delfīniem nepieciešams ātri peldēt, lai attīrītu ādu. Ja tā nenotiek, tie saslimst. Tā kā viņi ar mani pa labam nesadarbojās, veidošu spēcīgi propagandu pret viņiem. Klaipēda grib no Eiropas Savienības dabūt naudu, lai izveidotu to lielāku, bet, pat ja tā būs, tas vienalga ir cietums. Citos pasaules delfinārijos ir daudz labāki apstākļi, bet tik un tā. Ieslodzījums paliek ieslodzījums. Viņi pat nenopelna naudu, bet tur to prestiža dēļ, lai teiktu, ka, lūk, Klaipēdā ir delfinārijs.

Vai dzīve ar delfīniem savā ziņā nav bēgšana no tās ar cilvēkiem?

Nē, es nedomāju, ka delfīni būtu labāki par cilvēkiem, bet šajā brīdī tie attīstījušies citādi: delfīniem taču nav ne bankas, ne naudas. Mēs iznīcinām pasauli – tehnoloģijas, piesārņojums… Mēs esam kraujas malā. Kad ieskatāmies civilizāciju vēsturē, tās visas beidz eksistēt. Nē, es ticu, ka ir daudz labu cilvēku… Tai pat laikā mēs visu laiku cīnāmies, lai japāņi beigtu galināt delfīnus un vaļus (katru dienu Japānas ostās bezjēdzīgi tiek nogalināti delfīni). Es zinu cilvēku, kurš daudz gadu atpakaļ uzņēma filmu par delfīnu ar nosaukumu Flippers. Lūk, šis cilvēks jau 10 gadus cīnās ar japāņiem. Ja notiek kaut kas slikts, cilvēki to var apturēt, bet jautājums, kas notiek mūsu prātā? Nav pieprasījuma, nav piedāvājuma. Ja mēs varētu pārvērst savu domāšanu… Es daudziem saku – ja gribat uzņemt visu slikto sevī – ēdiet gaļu! Mēs nogalinātu daudz mazāk lopu, ja aizvien mazāk cilvēku ēstu gaļu. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Var jau būt, ka mēs iznīcināsim paši sevi un pēc tam no jauna celsimies no pelniem. Tomēr manī ir ticība, ka viens gaismas stars var izgaismot milzīgo tumsu.

Izklausās, ka tomēr labāk patīk būt kopā ar delfīniem, nevis cilvēkiem…

Kad esmu kopā ar delfīniem, jūtos absolūti laimīgs. Šaubu nav. Jo es tos tiešām ļoti mīlu. Jau kopš bērnības man sapņos rādījās delfīni. Nezinu, kāda īpaša saikne laikam. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka esmu fanāts, pilnīgi apmāts ar delfīniem un noteikti neesmu normāls. Taču, kad vienu no viņiem pirmo reizi iepazīstināju ar delfīnu, viņš pats apraudājās. Dažreiz šķiet, ka vislabāk būtu nekad neatgriezties krastā un vienmēr palikt kopā ar delfīniem. Un reizēm tomēr pietrūkst arī cilvēku. Tomēr, kad pārāk ilgi esi civilizētā vidē, nē, velk atpakaļ. Daba dod iespēju būt kopā ar savu dziļāko, patieso būtību, bez ārējiem traucēkļiem. Visa liekā un nesvarīgā. Vankūvera ir skaista vieta, bet pilsēta agrāk vai vēlāk nogurdina. Atkal gribas būt tuvāk okeānam, kalniem, dabai. Apdzīvotās vietās ir grūti, to apliecina pat pētījums ar žurkām. Bija tāds eksperiments, kur noteiktu skaitu žurku ievietoja ierobežotā vietā, dodot tām gana daudz ēdiena. Žurkas sadzīvoja labi un problēmu nebija. Kad tajā pašā platībā ievietoja vairāk žurku, attiecīgi palielinot barības devu, tās tomēr sāka plēsties. Neatkarīgi no tā, ka ēdiena pietika atliku likām. Pilsētā tāpat – pārāk daudz ļaužu vienuviet rada spriedzi. Tā vietā, lai cienītu un pieņemtu viens otru, visi nepārtraukti cīnās. Visa cilvēces vēsture patiesībā ir karu vēsture.

Kāpēc delfīni pavada kuģus, lēkājot tiem apkārt?

Jo ļoti patīk cilvēki un iet pie sirds lēkāšana, jokošanās, māžošanās. Delfīni ir ļoti dzīvespriecīgi, optimistiski un ieinteresēti mijiedarboties ar cilvēkiem, iespējams tādēļ, ka jūt līdzību ar mums. Kaut vai bioloģisku – identiska acu struktūra, tās pašas slimības, jau minētais grūtniecības periods. Delfīnus ārstē ar tām pašām antibiotikām, vienīgi tiem grūti diagnosticēt slimības, jo ilgi turas, savu sanīkumu un sāpes parādot tikai dažas dienas pirms nāves. Pēdējā laikā delfīni vairāk nekā jebkad slimo ar vēzi tieši augstā piesārņojuma dēļ.

Starp citu, runājot par sārņiem dabā un cilvēkā. Pats jau 15 gadu dzeru ozonētu ūdeni, jo ozons neitralizē smagos metālus, toksīnus un 99, 9% baktēriju, tas ir spēcīgs antioksidants.

Ozonam gan ir divējāda daba – atkarībā no koncentrācijas tas ietekmē vai nu pozitīvi, vai negatīvi. Tā ir ārkārtīgi aktīva ķīmiskā viela – dezinficētājs, kas ķīmiski ātri reaģē. Ozona izmantošana lauksaimniecībā ļauj atteikties no daudzām līdz šim izmantotām ķimikālijām. Ozons ir uz pusi aktīvāks oksidētājs nekā hlors, turklāt iedarbojas pat 3000 reižu ātrāk, iznīcina vīrusus, sēnes, pelējumu, cistas, plaši izplatītas baktērijas. Pēc ozonēšanas ūdens ir pārbagāts ar skābekli. Nodēvējot ozonu par strukturētu skābekli, saņēmu licenci, lai darbotos ar ozona terapiju. Protams, neviena farmācijas industrija nav ieinteresēta izplatīt zināšanas par ozonu, jo tad tā sabruks. Cilvēki no Amerikas dodas uz Kubu, lai ar ozonu ārstētu vēzi, jo tur tas oficiāli iekļauts medicīnas sistēmā. Galvenais vēža iemesls ir ķimikālijas un skābekļa trūkums šūnās. Manā klīnikā Vankūverā cilvēki var gulēt ozona kapsulās, kā rezultātā organisms tiek attīrīts no toksīniem un tiek stiprināta imūnsistēma.

Cita starpā, piesārņojuma dēļ mainās arī vaļu un delfīnu ēdienkarte. Protams, tas nav vienīgais iemesls, lielu postu nodara tunču zvejnieki no Japānas. Zobenvaļi kādreiz pārsvarā ēda tunčus, bet tagad tiem jāķeras pie visa kā cita. Ļoti daudz vaļu un delfīnu ir Marokā. Kādēļ tieši tur? Mana versija – jo tur ir daudz ēdamā, cita – Marokas universitātē pirms gada man parādīja, ka šī teritorija sakrīt ar bijušo Atlantīdu, bet šī informācija ir neoficiāla, pagaidām nekur nav publicēta.

Kādēļ veidojat meditatīvo mūziku?

Varbūt esat dzirdējusi par slepeno solfedžo? Sešas pamata sakrālās skaņas, kas vibrē vienādi ar mūsu čakrām. Tās izmantoja gan Tibetā un Ēģiptē, ar tām darbojās arī Pitagors. Visas senās civilizācijas izmantoja šīs sešas skaņas. Visums un DNS vibrē 528 hercos, arī zaļā krāsa, kas ir pamatā Visuma tīrībai. Daudzi izārstējas tikai ar skaņu vien. Es ierakstu atsevišķas delfīnu radītās skaņas, pēc tam – melodiju, ko veido vējā novietota arfa. Viss kopā tas veido dziedinošo mūziku. Arfa rada sfēru mūziku, arī senie skolotāji uzskatīja, ka arfas skaņas ārstē, taču šai vibrācijai jābūt ļoti tīrai, tā nevar būt vienkārša spēle. Zinu cilvēku, kurš, pateicoties arfas skaņām, gada laikā pilnībā atguva veselību. Ja reiz runājam par skaņu, ultraskaņas frekvence ir augstāka par citām skaņām, un to dzird daudz dzīvnieku, ne tikai delfīni un vaļi. Piemēram, suņi, sikspārņi. Augstās frekvences skaņas delfīni vairāk izmanto apkārtnes uztveršanai, bet saziņai izmanto ne tikai kliedzienus, svilpienus un klikšķināšanu, bet pamatā savu apziņu. Delfīniem saziņa ar skaņu ir tikai tāda ārēja parādība, patiesībā tas ir apziņas stāvoklis. 70. gados veica tādu pētījumu, kurā pētnieci – psihiatri kopā ar delfīnu 1:1 ieslēdza uz kādiem 5, 6 mēnešiem. Nekādu kontaktu ar ārpasauli. Pēc 3, 4 mēnešiem šī sieviete juta nopietnas pārvērtības sevī. Kā jau sertificētu psihiatri, viegli iespaidot viņu nevarēja, tomēr pētnieci pārņēma nebijusi sajūta – milzīga, universāla mīlestība. Viņa domāja, ka sajuks prātā no šī mīlestības spēka. Delfīni var atvērt cilvēkā arī neatraisītās, apslāpētās spējas. Kad pirmo reizi peldēju kopā delfīniem, biju tā aizrāvies, ka citi domāja: esmu sajucis. Pāris dienas pavadot ar delfīniem, pilnīgi mainās pasaules izpratne. Milzīgs mīlestības spēks. Jā, mūsu intelekts īsti neļauj novērtēt delfīnu spējas. Tā ir cita pasaule, es neteiktu – augstāka vai zemāka, vienkārši – cita. Cilvēka prāta spējas nosaka pēc ļoti brutāliem parametriem. Var mērīt dažādus fizioloģiskos rādītājus, bet nevienā skalā nebūs iekļautas telepātiskās spējas.

Bet ir taču tehnoloģijas, kas tās mēra.

Nē, aizmirstiet par šīm tehnoloģijām, tās nevienas nav pietiekami kvalitatīvas un patiesas.

Un tehnoloģijas, kas mēra cilvēka auru?

Aura satur vairāku līmeņu vibrācijas. Fotogrāfs Kirliāns savas dzīves laikā atklāja metodi, kā reģistrēt auru un tās parametrus, izmantojot speciālu gāzes izlādes tehnoloģiju. Šādi aparāti gan uzrāda zemāko auras līmeni. Tā nav pilnīga aura, bet gan ēteriskā dimensija, kas ir apkārt jebkuram dzīvajam subjektam. Piemēram, akmens nekādu starojumu neuzrādīs, bet koka lapa gan. Ja pusi lapas nogriezīs, aparāts kādu laiku uzrādīs arī otru pusi. Iemesls tāds, ka ēteriskā dimensija ir smalkāka – tā veido pamatu fiziskajai dimensijai. Citiem vārdiem – ēteriskais līmenis ir cēlonis izmaiņām fiziskajā līmenī.

Krāsu auras – tas ir blefs. Tas ir veiksmīgs bizness uz cilvēku nezināšanas pamata. 80. gadu beigās to darīja ar polaroīdu, taču šodien to dara ar jaunākām metodēm. Piemēram, ir aparāti, kas it kā ļauj vērot savu auru, uzliekot roku uz aparāta virsmas. Kas notiek patiesībā? Aparāts vienkārši nofotografē rokas formu un izgaismo to ar dažādas krāsas gaismas diodēm. To visu vada ne pārāk sarežģīta datorprogramma. Protams, ka tam nav nekāda sakara ar auru, bet tikai neviens par to nav informēts. Kādam lietuvietim – auru fotogrāfam – teicu, ka attaisīšu to kastīti, paskatīšos, kas iekšā. Bet nē, neļāva! Reiz arī runājām ar amerikāņu kolēģi – tas ir nenormāls bizness, tikai neviens par to skaļi nerunā.

Īstā aura ir augsta līmeņa tīrība, tie pat nav radioviļņi, varbūt tāds kā domas spēks. Es jau no bērnības reizēm redzu auras, vairāk vai mazāk. Dažkārt pat negribu, bet redzu. Tas atkarīgs no pašsajūtas, no garastāvokļa. Protams, šo spēju – labāk redzētu auru – var attīstīt, taču pamatā vairāk tā ir spontāna sajūta. Cilvēks var pēkšņi ieraudzīt, kā strādā orgāni, taču tādu nopietnu tehnoloģiju vēl īsti nav. Japānā, Austrālijā dažās laboratorijās mēģinājumu rezultātā izdevās nofotografēt ēterisko slāni, izmantojot kvarca objektīvus. Līdzīgi kā sudrabs, kvarcs ļauj uztvert augstas tīrības informāciju, taču tāds objektīvs maksā dārgi – 50 tūkstoš mārciņu. Un pat ar šo objektīvu nepieciešams ilgs ekspozīcijas laiks un pilnīgā tumsa – ap 15 līdz 20 minūtēm, lai būtu iespējams konstatēt ēterisko slāni. Protams, tas ir aizraujoši – vērot un jūsmot par savas auras krāsām, taču diemžēl tas ir apmāns. Vien noskenējot roku, nevar iegūt atbildes ne par orgānu slimībām, ne arī par kādu dzīves sfēru.

Reiz satiku vecāku vīru, kurš daudz atklājumu veicis Tibetā, senajā Ēģiptē. Viņš pastāstīja, kā faraoni agrāk izmantoja piramīdas, un cik daudz nianšu bija jāzina. Tajos laikos bija cita veida zināšanas, ne tādas kā šodien. Agrāk cilvēki prata kombinēt metālus, kristālus, dažādus zemes elementus, lai panāktu vēlamo efektu. Taču Ēģiptes piramīdas gan vairs nav aktīvas, jo vairāki planētas kustības parametri ir mainījušies kopš tiem laikiem. Daudzi mēģinājuši mājās taisīt piramīdas, taču bez vajadzīgajām zināšanām par to, kā tās aktivizēt. Nepieciešama pareiza forma un pareizs izvietojums. Kāds eksakto zinātņu pārstāvis man pastāstīja, kā tās pareizi aktivizēt. Izdziedinājis daudz cilvēku ar piramīdām, arī viņš atklāja, cik svarīgs ir piramīdas novietojums pēc debespusēm.

Kas, esot kopā ar delfīniem, pārsteidzis visvairāk?

Kad ilgu laiku esi kopā ar delfīniem, cilvēku pasaule šķiet tāda savāda. Mēs it kā runājam viens ar otru, bet nejūtam. Izsakāmies, pārtraucam, bet nesadzirdam. Cilvēku attiecības šķiet tādas rupjākas un ne tik izjustas. Lai mēs nodotu jūtas, mēs izmantojam runu, arī neverbālo valodu, tomēr otrs mūs vienmēr uztvers caur savu prizmu. Mēs nespējam viens otru tā sajust, jo pa vidu ir uztveres filtrs. Delfīni savukārt jūt tieši to, ko otrs. Saikne ir momentāna, jūti uzreiz un nav jāuzdod jautājumi. Iedomājaties, ja cilvēki tā spētu? Cik problēmu pazustu…

Man zināma bagāta norvēģu ģimene reiz brīvdienas aizbrauca pavadīt Kenijā un palika tur dzīvot 15 gadu. Skatījās saullēktus un saulrietus, dzīvojot ciešā saiknē ar dabu… Tur viņiem piedzima meita, kurai tagad ir 18 gadu. Es viņu satiku, un šī meitene man stāstīja, cik ļoti vēlas atpakaļ uz Āfriku, jo pilsētā viss ir nedzīvs. Lielākā daļa cilvēku ir norūpējušies par to, kā organizēt savu dzīvi. Pasaules problēmas uztrauc maz. Kad man jautā, kur dzīvoju, atbildu, ka visur. Man nav pat māju. Pamatā vada tikai viens mērķis – kā pēc iespējas vairāk palīdzēt delfīniem un vēlme būt ar viņiem kopā. Visiem būtu jānodarbojas ar to, kas patiesi patīk, bet lielākā daļa cilvēku iesprūst sociālajā struktūrā.

Jā, bet lielākā daļa garīgo mācību atzīst, ka vispirms jāizpilda noteikti pienākumi šajā dzīvē pret tuvajiem, pirms doties atpūtā – meditēt kalnos vai nodarboties ar to, kas pašam tīk.

Bet, ja ir kas tāds, ko visu laiku jūti sevī – nevari nedarīt. Ikviena garīgā mācība tomēr ietver sistēmu. Pat tik lieliska filozofija kā budisms. Es nekad neietu atpūtā. Labi, ja kaut kas izdarīts, laiks pievērsties kam citam. Nē, es darbojos nepārtraukti. (Smejas.) Kamēr vien esmu dzīvs! Es veltīšu sevi delfīniem, cik ilgi vien varēšu.