Intervija tapusi sadarbībā ar žurnālu “Mistērija”.

Vairāk gaismas

„Ik mirkli pastāv izvēle – ienest šajā pasaulē vairāk mīlestības un gaismas vai gluži pretēji – nosodījuma, vērtēšanas un baiļu,” atgādina klīniskās hipnoterapijas doktore, reiki meistare, tolteku tradīcijas skolotāja Sjūzena Grega, kura, tāpat kā viņas iedvesmotāji – šamanis un dziednieks Dons Migels Rīzs un amerikāņu mistiķis Karloss Kastaņeda, aicina savus sekotājus izmainīt domāšanu, savu iesūbējušo uzskatu sistēmu, atrast savu patieso „es”, jo ne tikai tic, bet arī zina, ka tas iespējams. Kā nekā – pašas pārbaudīts.

Sjūzena Grega: Mēs patiešām šobrīd atrodamies pārveides posmā. Kā zinām no vēstures, cilvēce piedzīvo daudz dažādu pārmaiņu ik pa laikam. Piemēram, mednieku un vācēju sabiedrības ar daudzo dievību pielūgsmi, prasme apstrādāt zemi un tapšana par zemkopjiem, viduslaiki ar Dievu centrā, renesanse, kad divdimensionālo zīmēšanu nomaina trīsdimensionālā. Ja pirms tam cilvēce būtu spējusi domāt trīs dimensijās, tā arī būtu zīmēts. Tātad – neprata. Tālāk – industriālā revolūcija. Ja mašīnas varētu izgudrot pirms tam, tas būtu noticis. Atbilstoši enerģiju maiņām, noris pārveide arī cilvēces vēsturē. Tagad ir laiks, kad sākam dzīvot kā garīgas būtnes, kad mums ir piešķirts potenciāls attīstīties līdz apziņai un izpratnei par to, kas ir patiess un kas – ilūzija. Kad mēs varam pārvarēt esošās realitātes robežas, spējam pārvietoties ar domu spēku. Tolteku tradīcija vēsta, ja tiešām nokļūsti šajā enerģijā, tu vari atrasties vairākās vietās vienlaikus. Kā cilvēciskas būtnes mēs to varam pieredzēt. Sākas laikmets, kad mēs spējam būt kaut kas vairāk nekā ierasts. Mēs varam izsmelt zemes resursus un iznīcināt sevi kā sugu, līdzīgi kā tas notika ar dinozauriem, bet varam arī spert soli tālāk savā attīstībā. Zinātnieki šobrīd apgalvo, ka izmantojam tikai 10% mūsu smadzeņu potenciāla. Ja saplūdīsim ar savu garu, sapratīsim, kas esam patiesībā, spēsim veikt pārmaiņas un darīt brīnumus – dziedināt ne tikai sevi, bet arī citus. Spēsim dzīvot tik ilgi, cik vien vēlēsimies. Mēs piedzimām, bet drīz pēc tam devāmies snaudā, un šis ir brīdis, kad Visums piedāvā atmosties.

– Vai šīs pārmaiņas neietver arī aktīvāku darbu palīdzībā citiem?

– Kad esam vienoti ar visu, nav nepieciešams darīt kaut ko aktīvi, jo kļūstam par gaismas stariem, un ikviens dara to, ko patiesi vēlas. Ik mirkli pastāv izvēle – ienest šajā pasaulē vairāk mīlestības un gaismas, vai gluži pretēji – nosodījuma, vērtēšanas, baiļu. Jo vairāk mīlestības dodam pasaulei, jo vairāk izplešas arī mūsējā. Izstarojot laimi, varam pietuvināt sev daudz labu cilvēku, un otrādi.

– Vai tolteki tic Dievam – Radītājam?

– Nē, drīzāk enerģijai – radītājai, no kuras visi esam cēlušies, bet ne tādai, kas būtu ārpus mums.

– Kāda ir Dieva loma tolteku tradīcijā?

– Šajā tradīcijā uz Dievu skatās kā uz enerģijas avotu. Visums savā pilnīgumā ir Dievs. Visa šī brīnišķā enerģija, kas ir ap mums, Visumā, un kas pati ir Visums, tā arī ir Dievs. Meksikā, piemēram, tradicionāli pielūdza daudz dievību. Arī Kastaņedas mācībās nav Dieva koncepta, jo Kastaņeda bija brīvs. Kad uzsāku mācības pie Migela (šamanis un dziednieks tolteku tradīcijā, bestselleru autors Dons Migels Rīzs), man tika mācīta ideja par Dievu kā uz bailēm balstītu. Migela māte, savukārt, Dievu neuztvēra kā tiesājošu, bet gan – mīlošu, lai arī lielāku un pārāku par mums. Arī paša Migela mācības bija balstītas mīlestībā, tāpēc arī es ticu augstākajai apziņai un Dievu izjūtu kā nedalāmu no mums. Mēs esam Dievs.

– Vai viegli apzināties sevi kā Dievu?

– Atkarīgs no mūsu filtru sistēmas. Reiz kopā ar Migelu aizbraucām uz Meksikas pilsētu Teotivakānu, kurā kādreiz pastāvēja Tolteku tradīcija. Todien Migels man lika parūpēties par kādu no viņa mācekļiem – divus metrus garu puisi ar ekscentrisku uzvedību, kas vienā mirklī izdomāja skriet apkārt pilsētai. Protams, man nācās cilpot viņam līdzi. Tas mani satracināja, jo, kad viņš pēkšņi pakrita, man nācās tērēt laiku, lai viņam palīdzētu, lai gan tobrīd daudz prātīgāk būtu atrasties Migela sabiedrībā. Tā kā zināju, kā strādāt ar enerģijām, palīdzēju šādi un samierinājusies gāju puisim līdzi, līdz notika kaut kas neaprakstāmi brīnišķīgs! Es gluži burtiski sajutu, ka esmu Dieva klātbūtnē! Tā bija brīnišķīga un neparasta pieredze! Es dzirdēju tikai vienu domu: „Tu esi Dievs!” „Ārprāts!” es nodomāju. „Tu esi Dievs, tu esi Dievs!” Bet Migela māceklis, šis puisis, mani šokēja vēl vairāk. Ja es tikko biju guvusi atskārsmi – es esmu Dievs, tad viņš teica: „Es esmu Jēzus!” Tas bija ārprāts! (Smejas.) Pēc tādas atskārsmes šis katoļu tradīcijā audzinātais puisis staigāja un svētīja ikvienu cilvēku, ko satika pilsētā. Lai gan pēc kritiena puisis neizveseļojās pilnīgi, tomēr ārstēšana ar enerģijām viņam ievērojami palīdzēja, bet pats svarīgākais – mēs abi guvām neaizmirstamu pieredzi, sajutām dievišķo. Es apjautu, ka ir enerģija, kurā mēs visi esam vienoti. Ja meditējam, veicam garīgās prakses, tad iegūstam apziņu – es esmu Dievs, es esmu daļa no šīs vienojošās enerģijas.

– Ticat, ka realitāte ir ilūzija?

– O, jā! Patiesi īsts ir tikai gars. Mūžīgs, pastāvīgs.

– Vai tolteki tic pēcnāves dzīvei?

– Jā, garīgajam turpinājumam – garam, kas turpina attīstīties.

– Jaunā ķermenī?

– Jā, tolteki tic reinkarnācijai.

– Karmai?

– Nē. Lai gan atkarīgs no tā, ko saprotam ar karmu. Ja definējam to tā, ka šajā dzīvē maksājam par to, ka iepriekšējā dzīvē izdarījām kaut ko sliktu, tad nē.

– Bet cēloņu un seku likumam?

– Jā. Tie, kam patīk domāt, ka dzīve ir grūta, tic šim likumam, bet patiesībā, mainot savu filtru sistēmu, varam pārveidot arī karmu. Protams, ir cēloņi un sekas, bet tas nenozīmē – ja izdaru ko sliktu, man par to jāmaksā. Ja cilvēks mainās un nožēlo savu rīcību, viņš var būt brīvs no karmas. Ļoti labs piemērs no manas dzīves, kad piestrādāju par brīvprātīgo palīgu cietumā. Skaidrs, ka šī sistēma nedarbojas. Cietumam būtu lielāka jēga, ja cilvēkus iepazīstinātu ar viņu filtru sistēmu. Šobrīd, iznākot no cietuma, cilvēki reti ir mainījušies. Sargu uzraudzībā darbojos ar noziedzniekiem, kas nereti bērnībā tika seksuāli izmantoti. Reiz uzzināju, ka viens no viņiem bija seksuālais maniaks, kurš pastrādājis noziegumus pret bērniem. Šis cilvēks spēja mainīt savu filtru sistēmu līdz nepazīšanai, un esmu droša – viņš ir labojies. Lai gan teorētiski seksuālie maniaki nekad nemainās, es biju aculieciniece tam, kā tas notika. Esmu vienmēr ticējusi, ka mēs paši projicējam enerģiju, kas piesaista attiecīgos notikumus. Cits brīnišķīgs piemērs. Kāds somālietis nepārtraukti apzaga mājas. Prasīju: „Kādēļ tu to dari?”, uz ko viņš atbildēja: „Man bija tāda sajūta, ka tas ir vienīgais, ko varu darīt.” „Kā tu izvēlējies mājas, kuras aplaupīsi?” prasīju. „Sajutu,” viņš teica. Izrādījās, kad viņš bijis mazs, vecāki – alkoholiķi viņu piesējuši pie koka un situši. Reiz aizmirsuši atsiet – veselas 4 dienas. Ikreiz, kad viņu pārņēma tāda sajūta kā esot pie koka, viņam radās vēlme izdarīt kaut ko nosodāmu, lai atbrīvotos no tās. Vai nebūtu labāk iemācīt viņam veidu, kā atbrīvoties no pagātnes sajūtām citādāk?

– Kas ir esības pirmavots?

– Dievs, tāpat kā mēs, gribēja uzzināt, kas Viņš ir. Viss ir Viņa izpausme. Kā saka Nīls Donalds Velšs, grāmatas „Sarunas ar Dievu” autors, – Dievs radās, lai Pats saprastu, Kas Viņš ir un Kas Viņš nav. Vispirms Dievs radīja to, Kas Viņš nebija, lai saprastu, Kas Viņš ir. Pieredzot to, kas neesam, atceramies, kas esam. Garu līmenī mēs visi esam Viens, tādēļ nav nekādas atšķirības, jo mūsu gars ir viens. Esam šķirti tikai prātā, ne garīgi. Kad tiekam pāri savai filtru sistēmai, mēs piedzīvojam vienotību. Nepārtraukti viss atrodas pastāvīgā mijiedarbībā. Piemēram, gaisa molekulas, kuras mēs neredzam, Zeme, kas savienota ar pārējām planētām. Viens ir viss, viss ir Viens. Mūs visus saista dziļa saikne, bet mums grūti to aptvert un tam noticēt, jo ticam tikai tam, ko redzam ar acīm un kam varam pieskarties, domās iezīmējot viens otra robežas: „Re, kur es, un re, kur tu!” Bet tās ir bailes iepazīt savu patieso „es”.

– Kādēļ rodas bailes?

– Jo neesam vienoti ar savu garu, ar to, kas esam visdziļākajā būtībā. Bailes ir mūsu domu pierādījumi, kas šķiet īsti. Tā ir ticība tam, ka ciešam. Kad saprotam, ka tā nav patiesība, bailes izzūd. Es kādreiz biju tik kautrīga, ka baidījos ieiet auditorijā pēc lekcijas sākuma. Baidījos, ka manā virzienā tiks raidīti kursabiedru skatieni. Mani satrauca, ko viņi par mani padomās. Tā mēs piešķiram neesošu nozīmi visādiem niekiem, jo neapzināmies un neuztveram sevi kā garus, kā gaismas būtnes.

– Daudz stāstāt par to, cik svarīgi dzīvi uztvert kā spēli. Kādēļ?

– Ja uztveram sevi un savu dzīvi nopietni, mēs brīvprātīgi ierobežojam sevi. Savukārt, ja raugāmies uz to kā uz spēli, tad kļūst daudz vieglāk atmaskot savu filtru sistēmu un saskatīt, ko mēs patiesībā vēlamies. Varam arī paraudzīties uz notikumiem savā dzīve kā uz filmu kinoteātrī. Nenoliedzami, mēs mijiedarbojamies ar aktieriem uz ekrāna. Ja filmā kāds nomirst, jūtamies apbēdināti, taču ne sagrauti. Ja aptveram, ka tā ir tikai filma un mēs paši vien rakstām scenāriju, režisējam un tēlojam, kļūst vieglāk izmainīt stāstu „Mana dzīve” un scenārija notikumus, jo galu galā varam sākt no jauna un uzņemt pavisam citu filmu.

Saprotot šīs patiesības, paveras vienreizēja iespēja mainīt savu dzīves pieredzi, jo uztvert sevi kā spēles elementu nozīmē atļauties būt rotaļīgam un nepiešķirt pārāk lielu nozīmi nevērtīgajam. Piemēram, ja gadās zaudēt darbu, mēs varam iegrimt depresijā un ļauties nebeidzamajam monologam – „Kā es tagad dzīvošu? Kā apmaksāšu rēķinus?”, padarot savu pieredzi neapskaužamu, un tomēr varam uztveram situāciju kā spēli, risinot to citādāk: „Beidzot man ir tā lieliskā izdevība, par kuru jau sen sapņoju. Izmantošu šo laiku, lai sakārtotu sevi, un tad skatīšos, kas notiks tālāk.” Nopietnība neļauj paraudzīties uz sevi no malas. Tā neļauj būt brīviem un objektīvi izvērtēt dažādas rīcības iespējas. Ja ceļš pa labi ir aizvērts, ir skaidrs, ka jāgriežas pa kreisi. Uztverot dzīvi nenopietni, mēs uzdāvinām sev dāvanu, un tā ir brīvība.

– Viens no jūsu biežāk lietotajiem jēdzieniem – „filtru sistēma”. Kas īsti tā ir?

– Tolteku mācības galvenais mērķis ir iekšējā brīvība un atbrīvošanās no filtriem – prāta stereotipiem. Filtru sistēma veido mūsu realitātes izpratni. Mūsu uztvere un domāšana nosaka to, kā mēs skatāmies uz dzīvi. Protams, ka pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam, nevis kāda tā ir. Jo patiesībā tā ir īsta un dzīva tikai mūsu apziņā. Mūsu prāts un domāšana – tas ir filtrs. Kāda izskatās apkārtne, ja uz to raugās caur netīru logu? Ja logs ir apledojis, skats uz ārpusi ir visai blāvs. Es jēdzienā „filtru sistēma” ietveru ticību, pārliecību, pieņēmumus un attieksmi. Ja dzīvi uzskatām par grūtu, tad viss arī tiecas notikt tā, lai piepildītos šis uzstādījums. Mums vienmēr ir izvēles iespējas, tās ir mūsos, nevis ārpus mums. Lai gan situācija ir viena un tā pati, vienmēr iespējami divi skatījumi uz to – pozitīvais un negatīvais. Tas ir labi vai slikti, grūti vai viegli, interesanti vai garlaicīgi.

– Protams, bet, kā praktiski iespējams mainīt attieksmi?

– Jau tas vien ir labi, ka apzināmies, ka mūsos ir šī filtru sistēma. Tas ir pirmais solis ceļā uz brīvību, un otrais solis ir – mainīt šo filtru sistēmu. Es varu redzēt dzīvi no savu ierobežojumu perspektīvas vai arī – no sava gara perspektīvas, kur esmu neierobežota. Izdarot izvēli, es sāku mainīties. Spēju uztvert sevi kā neierobežotu būtni, jo mēs neesam mūsu ķermenis. Mēs esam tā enerģija, kas sniedz ķermenim dzīvību.

Ir brīnišķīga tehnika, kas ļauj uztvert sevi kā neierobežotas būtnes – meditācija. Es sāku praktizēt meditācijas 1972. gadā. Lai gan bija brīži, kad uz laiku pārtraucu šo praksi, tomēr apzinos, cik vērtīga tā ir, jo sniedz iekšēju prieku. Manā izpratnē meditācija nenozīmē apsēsties sakrustotām kājām un apklusināt prātu. Nē. Meditācijas procesā es tikai sekoju savai ieelpai un izelpai. Uztveru to kā centienus vērot savu prātu, pakāpjoties soli aiz tā, piefiksējot katru savu domu. Gluži kā vilciens brauc garām stacijai, es varu vai nu iekāpt vilcienā un doties braucienā, vai arī palikt stacijā un vērot, kā vilciens pabrauc tai garām. Meditācija nozīmē palikt stacijā un vērot, kā vilciens pabrauc tai garām. Dažreiz var iekāpt vilcienā, citreiz – nē. Tas ir tieši tik vienkārši.

– Jūsu mācība nav iedomājama bez rekapitulācijas metodes. Pastāstiet par to plašāk.

– Ar šo metodi varam uzlabot savas dzīves kvalitāti. Tas ir lielisks veids, kā mainīt mūsu filtru sistēmu, un, izmantojot elpas kontroli, dot sev vairāk brīvības. Ja, piemēram, man kāds pateiktu kādu rupjību, es varētu kļūt neiecietīga un atbildēt – „Kā tu uzdrīkstējies tā runāt ar mani?”, vienīgi gan jārēķinās, ka tā rezultātā tiktu lieki tērēta enerģija un es kļūtu par simts procentiem atbildīga par izveidojušos strīdu un savu pieredzi tajā. Līdzīga situācija bieži atkārtojas, jo mēs allaž nenovērtējam ieelpas un izelpas spēku, kas ļauj apjaust to, ka mūsu miers, mūsu noskaņojums un pašsajūta ir mūsu pašu rokās. Šī apziņa ļauj veikli atgūt spēkus.

Bieži vēlamies būt laimīgi un apmierināti, tomēr rīkojamies gluži pretēji – domājam par lietām, kas mūsos rada bažas un satraukumu. Šādā situācijā palīdz pareiza elpošana. Ar pareizu ieelpu var sevi disciplinēt un pārslēgt enerģijas, transformējot dusmas visdziļākajā mierā, bet ar izelpu varam atbrīvoties no savām iedomām un aizspriedumiem, vienkārši palaižot tos vaļā. Tādējādi, tā vietā, lai dzīvotu naidā, mēs varam baudīt mīlestību un saskaņu.

Lai iegūtu dziļāku izpratni par meditāciju, es uzsāku pētījumus par smadzeņu fizioloģiju. Tas ir aizraujoši, kā mēs paši radām neironu tīklus savās smadzenēs. Ar neironu tīkliem paši sev radām bēdīgumu vai pat depresiju. Es pati kādreiz biju hroniski depresīva, taču atteicos no antidepresantu lietošanas, jo ticēju, ka varu panākt daudz labāku efektu ar pašas spēkiem, trenējot prātu, meditējot, strādājot ar sevi. Tā es atbrīvojos no skumjām par labu priekam un laimei. Es transformēju neironu tīklus savās smadzenēs tādā veidā, ka pozitīvās emocijas galu galā ņēma virsroku pār visām depresīvajām domām. Mūsu prāts ir atsaucīgs un mainīgs pašu spēkiem, lai gan šķiet, ka tā nav. Ir viegli pašiem mainīt neironu tīklus. Arī zinātnieki apstiprina faktu, ka meditācija, čenelings un elpošanas metodes maina smadzeņu darbību. Mainās gan ķīmisko vielu aina, gan elektromagnētiskā aktivitāte smadzenēs. Savukārt, meditācija veicina harmonisku smadzeņu darbību.

– Bet rekapitulācijas metode izklausās pēc meditācijas…

– Jā, kā jebkura elpošanas tehnika, arī šī ir viena no meditācijas formām. Visu var padarīt par meditāciju. Cilvēkiem piemīt tendence domāt, ka tā ir kas īpašs, sevišķs, taču tā nav. Visu dzīvi var pārvērst par meditāciju, ja visu, ko dari – staigā, ēd, dušojies – veic apzināti, esot dziļā apzināšanās stāvoklī.

– Cik ilgi jāstrādā ar sevi, lai panāktu vēlamo rezultātu?

– Galvenais – pieņemt drosmīgu lēmumu mainīties. Ja ir vēlme mainīties, tad viss ir mūsu rokās. Jāsaprot, ka mēs paši, nevis mūsu smadzenes mūs kontrolē, un tāpēc arī mūsu noskaņojums ir pakļauts tieši mums, nevis mūsu smadzenēm.

Ja bez kompleksiem un aizspriedumiem, atvērti un plaši raugāmies uz pasauli, tad smadzenes pašas prot sevi salabot. Tas ir līdzīgi kā trenēt muskuļus trenažieru zālē. Tā ir mūsu izvēle – iet vai neiet uz trenažieru zāli, veltīt tam laiku vai nedarīt neko. Ja vēlamies pozitīvas pārmaiņas mūsu dzīvē, ir nepieciešama iniciatīva. Ja domāsim jaunas domas, mūsu smadzenes mainīsies. Ja pieturēsimies pie vecā, kompleksiem pārbagātā domāšanas stila, ko esam gadiem ilgi praktizējuši, tad nekas nemainīsies. Vārdu sakot – ir jāsaņemas, vismaz jāizmēģina, jādod iespēja sev apzināti sajusties laimīgam un brīvam no visām negācijām.

– Varbūt cilvēks izjūt laimi, dzīvojot negācijās?

– Tā bieži notiek, kad cilvēks gadiem ilgi dzīvo pasīvi, nestrādā ar sevi, un, gadiem ritot, zaudē ticību un motivāciju sasniegt kaut ko augstāku par ikdienas rutīnu. Taču pārmaiņām vajag noticēt, vajag uzstādīt tās par mērķi, vajag saņemties un reiz pār visām reizēm atbrīvoties no hroniskā slinkuma, neticības vai depresijas, kā arī citām kaitēm, sajūtot laimi tieši šeit un tagad. Kad mācāmies jaunu vielu – tā jāatkārto vairākkārt, lai iegaumētu. Līdzīgi jātrenē sava uztvere un domas, lai jaunais kļūtu par ierasto.

– Kad kādam grūti, kristieši aizlūdz, ko dara tolteku tradīcijai sekojošie?

– Mēs varam mainīt enerģiju, ar tās palīdzību esmu redzējusi brīnumainas izdziedināšanās. Protams, cilvēkam, kuru dziedina, jābūt atvērtam un labvēlīgam pret to.

– Ja cilvēks nevēlas pieņemt šīs garīgās zināšanas?

– Es saku: „Nemāciet cūkai dziedāt!” (Smejas.) Nav vērts. Tā tu tikai nokaitināsi cūku un nekas nemainīsies. Tā notiek, ja gribat izdziedēt kādu, kurš pats to nemaz nevēlas. Mēs paši nevienu nevaram padarīt laimīgu, tikai piedāvāt par tādiem kļūt. Es varu aizvest zirgu līdz upei, bet nevaru piespiest viņu dzert. Tāpat ar cilvēkiem. Man ārkārtīgi patīk doma par brīvību. Es neuzspiežu nevienam savas idejas. Ja kāds palūdz – okei, te es esmu, bet neiešu pati klāt sakot: „Es redzu, ka ciešat, vai nevajag palīdzēt?” Dažreiz, protams, grūti redzēt cilvēkus, kuriem vairāk patīk skumt nekā priecāties. Atceros, kā reiz kādam savam skolēnam teicu – „Tas ir uzskats tavā filtru sistēmā, kas neļauj tev dzīvot!” , par ko viņš ļoti apvainojās. Tā ir bijis arī ar citiem skolēniem. Viņi saka – nē, tā nav! Ļoti ilgs laiks pagāja, līdz sapratu, ka viņiem nepalīdz tas, ko saku. Tas ir pašiem jāsaprot. Ko daru es? Sūtu savu mīlestību un esmu radījusi vietu, kur to var atrast. Viena no manām audzēknēm cieš, jo neredz, ka viņas uzskatos ietilpst ciešanas. Es viņu mīlu un ļauju viņai ciest. Tāda ir viņas izvēle, man tā ir jāciena… Vai tas nav aizraujoši – dzīvot mīlestībā, sludinot mieru visā pasaulē? Taču daudziem pasaules miers būtu mocības.

– Kādēļ pie garīgām zināšanām aizved pārdzīvojumi, problēmas?

– Jā, tā ir, ļoti daudzi savā dzīvē sagaida traumas, lai sāktu mainīties. Tas ir tipiski. Slinkums. Taču nav jāgaida šis problemātiskais brīdis, var sākt tūlīt. Savā praksē esmu satikusi ļoti daudzus, kuri sāka mainīties pirms drāmas sagaidīšanas. Tas ir ļoti labi! Jauki! Viena no manām studentēm gaidīja tik ilgi, līdz nomira no vēža. Manuprāt, ja pārmaiņas savā prātā būtu veikusi ātrāk, rezultāts varēja būt citāds. Interesanti, ka šobrīd cilvēki savu garīgo ceļojumu izvēlas uzsākt aizvien ātrāk. Jau gados jauni. Tā mēs ātrāk iemācāmies aiziet no raizēm, pārvēršot tās mīlestībā. Pastāv divas iespējas – vai nu paši radām problēmas, kuras jāatrisina, vai arī uzreiz dodam priekšroku laimei, virzienam uz to. Tā ir apzināta izvēle – bēgt no sāpēm vai sastapties ar prieku. Pati esmu izmēģinājusi abus šos ceļus… Es dodu priekšroku pēdējam!