Intervija tapusi sadarbībā ar žurnālu “Mistērija”.

Cilvēces draugs – Baltais Vērsis

Kas ir Baltais Vērsis? Augstākā saprāta un mīlestības avots vai senatnē dzīvojis Indiānis, kas sevi ziedojis, lai palīdzētu cilvēcei? Ar šiem jautājumiem devos uz tikšanos un semināru ar Ianu Grahamu — mediju, kurš kalpo par Baltā Vērša „instrumentu” saziņai šajā pasaulē. Pirms tikšanās ar Ianu vēlreiz pārlasīju grāmatu „Dievs nekad nenokavē… un nekad nenāk pirms noteiktā laika!” – darbu, kurā iespējams rast ne vienu vien atbildi par to, kādēļ mūsu dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir, un kā tikt galā ar dzīves mestajiem izaicinājumiem un saglabāt ticību labajam.

IANS GRAHAMS ir patīkama izskata kungs gados ar nezūdošu humora izjūtu. Beidzot pienācis tas brīdis aprunāties ar viņu klātienē un piedalīties seminārā, kur ar viņa lūpām runā pats Baltais Vērsis. www.mankindkindman.org

— Kā kļuvāt par mediju? Vai jau kopš bērnības sazinājāties ar garīgam būtnēm?

— Nē, es uzaugu Skotijā, taču jau bērnībā „neiederējos” sabiedrībā. Mana tēva sapnis bija, lai es kļūtu par ārstu, tāpat kā viņš, un spēlētu regbiju Skotijas komandā. Tomēr liktenim bija citi plāni. Tā kā es ģību ieraugot asins pilienu un nekad dzīvē neesmu varējis noķert bumbu, nācās pievilt tēva sapņus. Pēc ļoti dārgas privātās izglītības iegūšanas Skotijā izvēlējos ceļu, kas varēja būt labākais jaunam skotu zēnam – ceļu uz Angliju. Mana pirmā darba vieta bija lifta operators Harrod`s lielveikalā Londonā. Šis arī bija tas pirmais darbs, kurā palīdzēju cilvēkiem pacelties augstākā līmenī. Tā, kamēr mani skolas biedri kļuva par ārstiem un juristiem, es strādāju veikalos, tīrīju mājas un nodarbojos ar citiem garlaicīgiem darbiem.

— Kā pievērsāties garīgajai praksei?

— Kad sasniedzu 27 vai 28 gadu vecumu, sanāca iemīlēties – šī nebija pirmā reize, taču kārtējā katastrofa un izmisums gan. Tad draugs man arī ieteica: „Ian, kādēļ tev nepamēģināt meditēt? Varbūt tā izdosies tikt ar sevi galā .” Un es Londonā aizgāju uz tādu iestādi, kas saucās „Gara māja” (House of spirit). Kristīgā garā audzinātam skotu zēnam tas bija drosmīgs solis. Pirmā saskarsme ar „citādu” pasauli man likās šausminoša. Es drīz pametu to iestādi. Taču turpināju meditēt. Pēc neilga laika sāku dzirdēt dīvainu balsi galvā. Sabijos vēl vairāk, jo ir tāds teiciens: „Kad tu runā ar Dievu, tad tā ir lūgšana. Kad Dievs runā ar tevi – tā ir šizofrēnija.” Tādēļ man radās doma, ka pienācis brīdis apmeklēt psihiatru. Šajā laikā pirmo reizi dzirdēju sev galvā vārdus „baltais vērsis” (White bull). Tā kā 7 gadu vecumā mana pirmā skaņu plate, bija dziesmiņa par balto vērsi, es to uzskatīju vienkārši par kādu sen pagaisušu bērnības atmiņu uzplaiksnījumu. Toreiz arī satiku vīru, kurš pastāstīja par savu kolēģi, kas nodarbojas ar čenelingu. Protams, ka teicu: „Pagaidi Bill, tās visas ir bīstamas lietas, visādi fokusi, un tas vispār nav iespējams.” Tā kā es vēl arvien dzīvoju ar salauztu sirdi, biju gatavs pieņemt jebkādu palīdzību. Tā nu devos uz pirmo seansu, lai tiktos ar garu pasauli. Garu, ar kuru sazinājos, sauca vienkārši par skolotāju, taču tam bija arī otrā identitāte – Amerikas indiānis. Lai gan pirmā sesija mani diez ko neiespaidoja, tomēr ziņkārības sēkla bija iesēta. Pēc pāris mēnešiem, joprojām ar salauztu sirdi, notika otrā tikšanās ar šo garu. Un tad viņš man teica: „Es vēlos, lai tu pievienojies manai grupai.” Un, tā kā vienmēr esmu bijis paklausīgs, labs zēns, vienmēr darījis to, ko man liek, es, būdams ļoti skeptisks (piebilst, ka vēl arvien ir ļoti skeptisks, — aut.), pievienojos grupai. Pirmā lieta, ko darījām, bija meditācija. Tiklīdz aizvēru acis, es sevi ieraudzīju indiāņu apmetnē tikpat skaidri, kā šobrīd redzu jūs. Skolotājs sāka runāt caur savu mediju telpas otrā pusē, un sāka aprakstīt visas lietas, ko skatīju savā meditācijā. Tas nebija nekas sevišķs līdz brīdim, kad attēls, ko redzēju, pagriezās uz otru pusi un es ieraudzīju lielu indiāni stāvam pie koka kopā ar savu zirgu. Skolotājs teica: „Tas ir mans draugs Baltais Vērsis, un viņš ar tevi strādās.” Tāda bija mana pirmā tikšanās ar Balto Vērsi.

Pēc pāris nedēļām meditācijā sajutu īpatnējas fiziskās pārmaiņas: it kā manas rokas sāk augt, mana seja — mainīties, man paliek spēcīgāki vaigu kauli, es kļūstu lielāks. Tas viss notika pirms 29 gadiem un 30 kilogramiem. Un tagad es zinu, ka esmu tādā izmērā, kādu izjutu šajā pirmajā meditācijas reizē. Turklāt Baltais Vērsis teica — pienāks diena, kad izskatīšos kā viņš. Tā nu es gaidu, kad man ataugs mati, jo indiāņi parasti nav plikpauraini. Meditācijā, kurā pirmo reizi jutu fizisko transformāciju, parādījās balss, kas teica: „Es esmu Baltais Vērsis.” Un es to vairs nespēju apklusināt.

— Kas īsti ir šis čenelings jeb sazināšanās ar gariem?

— Kā jau minēju, es biju ļoti skeptisks pret visām šīm garu būšanām, tādēļ nespēju vienkārši pieņemt, ka ar mani notiek tādas lietas. Protams, dziļi iekšienē zināju, ka tas ir tas, ko es esmu nācis darīt, bet mans ego bija sagatavojies cīņai. Tā sāku pētījumus un secināju, ka čenelings nav mūsdienu fenomens. Patiesībā tā ir otrā vecākā profesija pasaulē: kamēr vien pastāvējuši cilvēki, vienmēr ciltī vai kopienā ir bijis kāds, kura loma — komunicēt ar garu pasauli. Citās kultūrās tie saukti par šamaņiem vai orākuliem. Piemēram, Tibetas trimdas valdība vadās komunicējot ar garu, kuru viņi sauc par valsts orākulu. Atšķirība starp tām kultūrām un mani ir tāda, ka citās kultūrās šie „mediji” parasti ir ļoti cienījami, bieži vien visrespektētākās personas kopienā, toties savā sabiedrībā es esmu melnā avs. Patiesībā arī manā ģimenē tas ir kaut kas tik nepareizs — „ārpus rāmjiem”, ka par šo tēmu pat baidās runāt. Citās kultūrās – Āfrikā, Indijā, Amerikā — šī šamaņa loma parasti ir nodota no paaudzes paaudzē, izņemot Tibetas orākulu, kur to nodod no inkarnācijas uz inkarnāciju. Noskatījos filmu par Tibetas orākulu – viņš ir augumā mazs vīriņš un brīdī, kad nonāk transā, viņam uzliek lielu cepuri, tik smagu, ka gadījumā, ja cilvēks nebūtu transā, tā salauztu kakla skriemeļus. Tā kā es varu būt priecīgs, ka man nekas tāds nav jādara. Esmu sev jautājis, kādēļ vispār vajadzīgi tādi mediji un čenelingi, uz ko Baltais Vērsis atbildēja: „Mēs šeit esam tādēļ, ka jūs mūs uzaicinājāt.”

Turpinot savus pētījumus noskaidroju, ka pastāv trīs transa līmeņi. Viens ir apzinātais čenelings – tas, ko mēs katrs laiku pa laikam darām. Proti, brīžos, kad ar kādu sarunājamies, dzirdam paši sevi un sākam domāt: „Cik interesanta ideja, nez no kurienes tā nāk!?” Otrais ir dziļā transa čenelings, kas mūsdienās reti izmantots, jo ir ļoti bīstams. Šajā transa formā cilvēks tiešām pamet savu ķermeni un aiziet tālu prom no tā un ir ar to savienots tikai ar smalku sudraba pavedienu. Ja kaut kas iztraucē, cilvēks var iet bojā, jo šoks, kas rodas traucējuma brīdī, pārrauj pavedienu un dzīvība pārtrūkst. Ceru, ka priecāsities dzirdēt, ka es ar šādu čenelingu nenodarbojos. Mēs dzīvojam laikā, kad pāri lido lidmašīnas, aiz loga gaudo mašīnu signalizācijas, iezvanās mobilie telefoni — notiek visdažādākās lietas, kas, parādoties nepareizajā brīdī, var radīt šoku un pārtraukt čenelingu. Trešais transa līmenis ir tas, ar ko es nodarbojos. Un to es saucu par vidējā līmeņa transu. Kad savienojos ar Balto Vērsi, transs pirmo 10 minūšu laikā kļūst dziļāks. Bīstamākās ir pirmās divas un pēdējās divas minūtes, kad ieeju transā un izeju no tā.

Kamēr Baltais Vērsis ir manī, es dzirdu, kas notiek, apzinos, kas notiek, bet man nav atmiņu par to, kas notiek šī transa laikā. Turklāt man jau tā ir briesmīga atmiņa! Iespējams, tādēļ, ka manas smadzenes ir trenētas izdzēst informāciju. Tādā brīdī man nav arī laika izjūtas. Reizēm Baltais Vērsis var runāt stundu, bet man būs sajūta, ka pagājušas piecas minūtes. Tādēļ manas dienas ir ļoti īsas, un es ceru, ka dabūšu mūža pagarinājumu par šo darbu un varēšu atgūt „pazaudētās” stundas.

— Kas ir Baltais Vērsis?

— Pirmsākumos es pats cītīgi meklēju informāciju, vai Baltais Vērsis patiešām eksistē vai arī tas ir tikai manas iztēles auglis. Es dzirdēju par vienu mediju Londonā, pie kura gāja cilvēki, kuriem pateica viņu pavadoņu vārdu. Arī es devos uz šo pārbaudi. Pirmajā reizē medijs teica: „Es redzu lielu indiāni stāvam tev blakus. Viņš teic, ka ir tavs pavadonis, ka tā vārds ir Baltais Mākonis.” Es pie sevis nodomāju: „Nu labi, varbūt es kaut ko ne tā sadzirdēju.” Pēc sešiem mēnešiem vēlreiz aizgāju pie šī medija. Viņš teica: „Es redzu lielu indiāni stāvam tev blakus, viņš stāsta, ka ir tavs pavadonis. Tā vārds ir Baltā Pūce.” Šoreiz jau sāku satraukties. Pēc gada trešo reizi aizgāju pie medija. Man atkal teica: „Es redzu lielu indiāni stāvam tev blakus, un viņš vēsta, ka ir tavs pavadonis.” Taču šoreiz medijs piebilda: „Viņš man kaut ko rāda. Tur ir kaut kāds zvērs – tas ir liels un balts. Vai tas ir vērsis?” Tā Baltais Vērsis, lai panāktu to, ka viņa vārdu pasaka pareizi, parādīja medijam lielu, baltu vērsi. Šajā brīdī sapratu, ka Baltajam Vērsim ir laba humora izjūta. Es nekad nevarētu strādāt ar tādu pavadoni, kuram nav humora izjūtas. Patiesībā viena no grūtākajam lietām, strādājot ar Balto Vērsi, ir tā, ka viņa humora izjūta ir daudz ašāka nekā manējā. Man jāpiedomā, lai varētu atbildēt ar kaut ko smieklīgu, bet viņam tas nāk spontāni.

— Jūs man rādījāt fotogrāfiju, kurā redzams īstais, vēsturiskais Baltais Vērsis. Kā jūs atradāt šādu fotogrāfiju un noskaidrojāt, ka tas ir viņš?

— Informācija, ko man sniedza, bija tāda, ka viņš piederējis pie Oglala Sioux cilts un nogalināts „Ievainotā Ceļa Slaktiņā” 1890. gadā (1890. gada 23. decembrī ASV valdības spēki Dakotā asiņainā slaktiņā izkāva indiāņu cilti, kurā lielākā daļa bija bada izmocītas sievietes un bērni, — aut.). Šo informāciju man sniedza viņa cilts vecākais vārdā Sarkanais Mākonis, ar kuru sazinājās kāds cits grupas dalībnieks. Un arī balss, kas skanēja man galvā brīžos, kad darīju ar garīgumu nesaistītas lietas, piemēram, mazgāju traukus. Baltajam Vērsim nebija kāda sevišķa loma ciltī, taču viņš daudz laika pavadīja mežā, komunicēja ar dabas gariem. Man teica, ka viņa inkarnācija uz Zemes kā Baltajam Vērsim nebija nepieciešama dvēseles attīstībai. Šis cilvēks bija nācis, lai pavadītu savus brāļus pēdējā ceļojumā uz Zemes. Taču es vairs nepievērsu lielu uzmanību faktiem par viņa dzīvi, jo svarīgāks bija apziņas līmenis, kurā skolotājs atrodas, nevis kāda viņa inkarnācija uz Zemes. Galvenais, ko esmu sapratis par Baltā Vērša identitāti – viņš nebija vienkārši liels un resns indiānis, bet savā augstākajā būtībā — daļa no svēta Jāņa enerģijas.

Vēsturiskais Baltais Vērsis fotogrāfijā – aizmugurējā rindā, piektais no kreisās puses.

— Kādēļ Baltais Vērsis izvēlējās tieši tevi?

— Esmu sev uzdevis tādu pašu jautājumu, jo manā iepriekšējā dzīves pieredzē nebija nekā, kas liecinātu par to, ka tā būs tieši šāda. Vienīgā atbilde, ko esmu atradis, ir tāda pati kā grāmatas „Ceļš uz brīnumiem” (Helen Schukman. A course in miracles) autores saņemtā atbilde: „Tādēļ, ka mēs zinājām, ka tu to izdarīsi.” Varbūt stingrā audzināšana bērnībā, kas mācīja darīt tikai to, ko liek, sagatavoja mani šim uzdevumam. Vēl esmu saņēmis informāciju, ka es un Baltais Vērsis esam kopīgi darbojušies daudzās inkarnācijās – sena draudzība pāris tūkstošu gadu garumā. Šajā dzīvē es esmu fiziskajā ķermenī, viņš — garīgajā. Varbūt nākamreiz viņš būs fiziskajā ķermenī un teiks, ka ir Ians Grahams. Laikā, kad viņš sāka mani mācīt, es jutu, ka to jau zinu, bet nevarēju saprast, vai tas esmu es vai Baltais Vērsis. Taču vairāku dzīvju garumā, gatavojoties savam uzdevumam, esmu kļuvis par labu „izejmateriālu”, ko Baltais Vērsis var izmantot, lai palīdzētu cilvēkiem. Jo viena no manām medija īpašībām ir tāda, ka man jābūt ar pēc iespējas plašāku vārdu krājumu, caur ko tad varētu pēc iespējas pilnīgāk izteikties, lai Baltais Vērsis spētu nest vēstījumus ar manām lūpam. Viņš nekad nevarētu caur mani izpausties jautājumos par zinātni vai regbiju, jo manī nav izejmateriālu šādām jomām. Mans ceļš ir tīrs garīgums. Kopš Baltais Vērsis ienācis manī, esmu pārstājis lasīt. Vēlos palikt pēc iespējas tīrāks un neitrālāks medijs, lai Baltā Vērša teiktais nejauktos kopā ar paša domām, lai cilvēki nevarētu teikt, ka tas, ko teica Baltais Vērsis, ir no kādas grāmatas, ko esmu izlasījis. Tādēļ mani uzjautrina, kad cilvēki paziņo, ka Baltā Vērša mācība ir līdzīga kādai grāmatai.

— Šobrīd ir ļoti daudz cilvēku, kas saņem čenelingus, internetā tos var atrast simtiem. Daži no tiem nestrādā labu mērķu vadīti vai ir viltvārži. Vai jūs, pats būdams medijs, varat pateikt, kā atšķirt patiesas ziņas no neīstām?

— Droši to nevar pateikt, bet būtiskākais ir uzticēties savām sajūtām. Gadījumos, kad būtnes, ar kurām uzņem kontaktu, izdabā tavam ego, stāsta, cik tu esi izcils un atšķirīgs, tā ir bīstama zīme, jo šādi tevi ir viegli pakļaut. Ziņai jābūt bez nosodījuma, svarīgi ir just, ka tā nāk no mīlestības – vismaz man tā vienmēr ir bijusi mēraukla, pēc kuras vadīties.

— Vai esat kontaktējies arī ar citiem gariem? Vai ir bijusi pieredze ar negatīvām enerģijām?

— Kad vēl mācījos strādāt ar enerģijām, man ļāva izbaudīt, ko nozīmē kontaktēties ar zemo vibrāciju būtnēm. Tas bija briesmīgi – pat nogāzos gar zemi no šīm enerģijām. Citreiz esmu jutis, ka viens otrs uz seansu ierodas kopā ar negatīvām būtnēm. Tādās reizēs Baltais Vērsis nenāk, jo tas ir bīstami — atklāties šādu personu klātbūtnē. Tad es saņemu ziņu, ka šis cilvēks vispirms ir jāizdziedina no šīm negatīvajam enerģijām. Pirms neilga laika pie manis atnāca kāda sieviete, bet, atverot durvis, es jutu briesmīgu, nepatīkamu triecienu. Atvainojos, ka nespēšu ar viņu strādāt, jo tai līdzi vilkās ļoti sliktas būtnes. Sarunas laikā noskaidrojās, ka tas ir viņas tantes dēļ, kura nodarbojas ar melno maģiju un cenšas šo sievieti pamudināt darīt to pašu.

— Jūs minējāt, ka vēlaties būt tīrs kanāls informācijai. Vai nav tā, ka šī mērķa vārdā jums bieži savs ego jāatbīda malā?

— Laiks, kad parādās mans ego, ir tie brīži, kad esmu noguris. Turklāt šis darbs neļauj man īstenot citus savus talantus un prasa no manis stingru disciplīnu. Bet Baltā Vērša disciplīnas definīcija ir: „Atbīdīt malā savas personīgās intereses un ego brīžos, kad tās nonāk pretrunā ar garīgo aicinājumu.” Es jau sen esmu pieņēmis, ka šis darbs ir mans garīgais aicinājums. Pārējais ir daļa no tā upura, kas jāziedo sava garīga aicinājuma vārdā. Vairāk vai mazāk esmu pieņēmis šādu sava ego atbīdīšanu malā. Bet tas nepadara dzīvi sliktāku. Mans mūžs ir pilns brīnumiem, man ir iespēja daudz ceļot un iepazīt cilvēkus. Bet viena lieta, kas pārsteidz daudzus, ir tā, ka šis čenelinga darbs man nesniedz piepildījumu. Čenelēt var tikai ego prombūtnes laikā. Man nav personīgā ieguldījuma pašā darbā kā tādā. Tādēļ mana personība nevar gūt apmierinājumu no šāda darba. Bet es gūstu baudu būdams kopā ar jums un runājot par sevi. Es saņemu daudz jauku atsauksmju, es tās pieņemu, taču neuztveru personīgi. Vieni no maniem svarīgākajiem treniņiem bija atšķirt Baltā Vērša enerģiju no svešu būtņu enerģijām. Jābūt ļoti uzmanīgam, ja ir ego klātbūtne, jo tā var būt kā ielūgums citām būtnēm. Tās var pateikt, ka viņas ir Mikelandželo vai kāda cita slavena dvēsele. Ego tas var būt ļoti pavedinoši – iedomāties, ka sazinās ar kādu nozīmīgu personību. Tādēļ esmu priecīgs, ka kontaktējos tieši ar Balto Vērsi, jo viņš nav slavens, visiem zināms. Ir viegli savaldzināt ego, ja ir apziņa, ka kontaktējies ar slavenību. Esmu dzirdējis daudzus sakām, ka viņu pavadoņi ir dažādi svētie, kuri, piemēram, dod norādījumus, ka nevajag ēst veselu mēnesi, ir jādara tas un tas. Šīs būtnes tādā veidā pārņem cilvēku, nākamajā mirklī viņš jau atrodas psihiatriskajā slimnīcā. Tādēļ ir labi palikt piezemētam un skeptiskam.

— Jūsu grāmatā ir minēts, ka jums jau agrāk bijusi arī dziednieka pieredze. Vai jums pašam piemīt kādassevišķas spējas?

— Kad sāku nodarboties ar garīgam lietām, jau pirms iepazinu Balto Vērsi, zināju, ka man ir spējas, ka varu ārstēt cilvēkus ar rokām. Es reizēm ar to nodarbojos, piedalījos arī dažādos semināros un nodarbībās, ko Anglijā organizē Nacionālā garīgās dziedniecības asociācija. Esmu rīkojis arī savus seminārus Nīderlandē, Beļģijā un Vācijā. Iespējams, ka nākamreiz tādu varētu organizēt arī Latvijā vai Lietuvā.

— Vai dažādās valstīs, pie dažādiem ļaudīm jūs jūtat atšķirīgas enerģijas un cilvēkus?

— Katrai valstij ir savs apziņas līmenis. Esmu ļoti priecīgs, ka varu strādāt ar latviešiem un lietuviešiem. Es ar jums jūtu spēcīgu saikni. Bet ir valstis, kurās pēc trīs dienām mani spēki ir izsīkuši, jo cilvēku apziņas līmenis ir citādāks, arī enerģijas ir dažādas, mēs neesam uz viena viļņa.

— Runājot ar cilvēkiem, kas saskārušies ar Balto Vērsi, kā brīnumu min balto spalvu, kas ir arī Baltā Vērša simbols. Kas ir šī baltā spalva un ko tā nozīmē?

— Kad pats saņemu šīs baltās spalvas, tad parasti tās man ir sūtītas kā mierinājums. Piemēram, esmu uztraukts vai noraizējies… Atrodu šādas spalvas kā vēsti, lai neuztrauktos un zinātu, ka viss ir kārtībā. Mans draugs, kurš bija dziļā depresijā un smagi noraizējies par dzīvi, saņēmās brīvdienas pavadīt Grieķijā. Kādu dienu pludmalē pie viņa pēkšņi pienāca balta zoss, izrāva ar knābi no savām krūtīm baltās spalvas, atstāja tās un aizgāja projām. Nākamajā reizē, kad draugs gulēja tajā pašā vietā, pie viņa pienāca pīle un izrāva sev no krūtīm pāris spalvas, atstāja tās un aizgāja… Tāpat ir stāsts no tiem laikiem, kad vēl nebija I-podu, tikai kasešu atskaņotāji. Kāds vīrs, būdams depresīvā garastāvoklī, klausīdamies mūziku kasešu atskaņotājā, lūdza padomu Baltajam Vērsim, ko iesākt ar konkrēto problēmu dzīvē. Pēkšņi mūzika sāka raustīties un čerkstēt. Atverot atskaņotāju izrādījās, ka lentē ieķērusies balta spalva. Viņš ti izņēma, pielaboja kaseti un atkal sāka klausīties mūziku. Un saprata, ka dziesmas vārdos slēpjas atbilde. Es Dienvidāfrikā, iekāpjot tikko iztīrītā un sakoptā lidmašīnā, uz savas sēdvietas atradu skaistu baltu spalvu. Parasti tā parādās kā zīme, ka viss būs kārtībā. Kā atgādinājums, ka Baltais Vērsis vienmēr ir līdzās. Protams, var teikt, ka tā ir nejaušība, bet parasti notiek tā, ka cilvēku, kurš to atradis, pārņem iekšēja pārliecība, ka ziņu sūta Baltais Vērsis. Parasti tās atrod visneiedomājamākajās vietās, nevis vistu šķūnī vai guļamistabā, mainot pārvalku spilvenam.

— Kā jūs komunicējat ar Balto Vērsi?

— Es nekomunicēju. Pēc manām domām, ka gadījumā, ja es ar viņu varētu pa tiešo sarunāties, tad to vien darītu kā pļāpātu. Es kļūtu atkarīgs no viņa. Mans pienākums, visticamāk, ir iet grūtāko ceļu un mācīties pašam veikt savas izvēles. Es neuzdodu jautājumus Baltajam Vērsim, taču, protams, ka man tādi rodas. Manās mājās, Nīderlandē, cauri pilsētai tek liela upe, pa kuru iet daudzas transporta un preču laivas, dažas no tām līdz pat simts metru garas. Reizēs, kad es ar suni pastaigājos gar krastu, man rodas jautājums, piemēram, kāda ir mana mācību stunda šajā situācijā? Un es ieraugu simtsmetrīgo baržu, kurai nosaukums ir „Pacietība”. Kad devos uz Grieķiju, domāju — kas ar mani tur notiks? Garām brauca laiva, kura saucās „Attiecības” (Relationship). Protams, es nobrīnījos, cik daudz laivām vispār ir ielikti nosaukumi „Attiecības”. Tiesa, ilgākās attiecības, kas man bijušas, ir ar Balto Vērsi, un šajā ceļojumā, meditējot vietā, kur Jānis Kristītājs svētīja cilvēkus, pirmo reizi 25 gadu laikā Baltais Vērsis runāja tieši ar mani. Toreiz mans ego uzdeva jautājumu, kādēļ man ir šāda dzīve, vai es tādu gribu, es taču pats to neizvēlējos! Un Baltais Vērsis atbildēja: „Nē, tu mani neizvelējies un es neizvelējot tevi. Mēs esam kā divas upes, kas noteiktā punktā saplūst kopā. Taču, kad raugās no augšas, ir redzams un saprotams, ka šīs divas upes sastapsies. Sajaucoties abu ūdeņiem, tās kļūst par vienu straumi un tek kā viena upe. Tu un es esam kā viens.”

— Kopā ar Balto Vērsi sarakstījāt grāmatu „Dievs nekad nenokavē… un nekad nenāk pirms noteiktā laika”. Vai Baltais Vērsis diktēja tekstu arī kādam citam?

— Tas ir interesants jautājums. Vēl viens piemērs, kā Baltais Vērsis ietekmē manu dzīvi. Absolūti svešinieki man nāca klāt un teica: „Tu kādu dienu uzrakstīsi grāmatu.” Es atbildēju, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Taču viendienu pamodos un zināju, ka uzrakstīšu grāmatu. Bet es domāju – kā? Rokraksts briesmīgs, dators nav… Pēc trim dienām: „Ian, man ir lieks dators – es tev varētu to iedot!” Tā ieguvu datoru. Tālāk domāju — tas taču aizņem laiku, bet man ir jāstrādā! Un atkal, tieši pēc trīs dienām draugs paziņo: „Ian, man biznesā sokas tik labi, un tu esi darījis tik daudz, lai mums palīdzētu — es gribu tev iedot naudu. Vienkārši pasaki, cik daudz tev vajag, un es tev iedošu.” Viņam nevarēja būt ne mazākās nojausmas par grāmatas rakstīšanu. Protams, tas nebija vienkārši, jo man ir grūti kaut ko lūgt. Taču rezultātā man ir dators, man ir nauda un laiks. Diemžēl es esmu tāds cilvēks, kuram pietrūkst pašdisciplīnas, visticamāk būtu dzīvojis savā mājā Francijā, tērētu naudu, laiks ietu un grāmata tā arī paliktu neuzrakstīta. Taču pēc neilga laiciņa kāds no maniem draugiem teica: „Ian, tu rakstīsi grāmatu – nāc, esi mans viesis, paliec manā viesu namā, es par tevi rūpēšos, bet tu varēsi mierīgi sēdēt un rakstīt.”

Nedēļu pēc tam, kad biju grāmatu pabeidzis, satiku klientu, kurš teica, ka pazīst izdevniecības direktori, un sarunāja tikšanos. Tās laikā izdevējs pat neatvēra manuskriptu, bet vienkārši teica: „Jā.” Lieki piebilst, ka tā ir vislielākā izdevniecība Nīderlandē.

Bet par pašu procesu: tā bija automātiskā rakstīšana. Caur mani nāca informācija. Es nevarēju iepriekš nolemt, kad sākšu. Man bija jāgaida mirklis, kad prāts neiejaucas procesā. Tad uzradās sajūta, ka jāiet pie datora un jāstrādā.

— Vai varam gaidīt vēl kādu grāmatu?

— Jā. Otrā grāmata būs kabatas formāta, ar nosaukumu „Nav nekā brīnumaina, ka notiek brīnumi” (There is nothing miraculous about miracles). Tas būs neliels darbiņš, ko viegli ielikt kabatā, lai brīdī, kad nepieciešama iedvesma, var to atvērt un izlasīt nelielu sentenci. Vēlāk būs arī trešā — jautājumu un atbilžu grāmata. Baltais Vērsis reiz teica, ka viņš gaida to brīdi, kad cilvēkiem vairs nevajadzēs skolotāju un garīgo pavadoņu palīdzības. Šorīt es internetā aplūkoju savu astroloģisko karti – Saturns ir tieši tādā pašā pozīcijā, kā tas bija pirms 29 gadiem, kad manā dzīve ienāca Baltais Vērsis. Saturnam ir 29 gadu cikls un tā noslēgumā vienmēr notiek kaut kas nozīmīgs. Varbūt, ka Baltais Vērsis dosies prom? Reiz viņš teica, ka pienāks laiks, kad viņš paliks otrajā plānā un es pats būšu tas runātājs, ka ieradīsies tikai tad, kad man būs nepieciešama viņa palīdzība un atbalsts. Varbūt es pats kādreiz esmu bijis Baltais Vērsis? Reizēm jūtos kā aizvēsturiska būtne, jo neesmu pārliecināts, vai šajā laikā mums, cilvēkiem, ir jāpaļaujas uz garu, kas komunicē caur citu cilvēcisku būtni. Es jūtu, ka ir pienācis laika izmantot savu iekšējo gudrību un mīlestību, kas atrodama mūsu pašu sirdī. Varbūt Baltais Vērsis ir daļa no manas augstākās apziņas? Varbūt tas ir mans ego? Beigu beigās — nav nekādas nozīmes, kas runā caur mani. Nozīme ir pašam vēstījumam, nevis vēstnesim.

Intervēja un raksta autors: Jurģis Īvāns